Brauciens Nezināmajā, Kokšu Ezeru Dabas Taka

Tā nu sanāca, kad nedēļas vidū radās vajadzība doties Valkas virzienā. Pa ceļam uz valku uzmanību piesaistīja norāde uz Kokšu ezeru dabas taku, tai garām esu braucis simtiem reižu pat neievērojis to pat nezinu kapēc šoreiz tā piesaistīja manu uzmanību. Jau atgriežoties mājās sāku meklēt info par to un kā izrādījās tā ir vairāku savstarpēji savienotu ezeru kaskāde, kas varētu būt visnotaļ interesants vienas dienas brauciens ar supiem un ja vēl varētu nokļūt līdz Gaujai, tas vispār būtu ko vērts un būtu fantastisks braucamais maršruts. 

Kā jau mums tas ir ierasts radās ašā ideja, jābrauc. Pārbaudam laika ziņas, nekā iepriecinoša, lietus, vējšs, auksts, bet vai tas mūs var apturēt, protams nē, pareizais apģērbs un vari doties pat sliktākajos laika apstākļos un tajā pat ir sava burvība. Tākā neesam atkarīgi no neviena Izbraucam no Smiltenes mazliet vēlāk kā plānots. Pūš diezgan stiprs vējš un lietus gāž kā ar spaiņiem. Nogriežos no valkas ceļa, slidinoties par uzblīdušo zemes ceļu dodamies ezeru virzienā. Tākā iepriekš jau esmu izpētījis kartes nav vajadzības pēc navigācijas, bet ja iepriekš nebūtu tās pētījis noteikti pašautu garām, jo norāžu pie pagriezieniem uz takām nav. Dodos uz nosprausto sākuma punktu, kas kā izrādījās viens niedru lauks un nav braucams līdz ar ko nākas meklēt jaunu piekļuves vietu ezeram, ko arī atrodu pēc pārsimts metriem. Pie ezera valda tāds miers un klusums, bez kādas vēja pūsmiņas ne lietus piles. Nolemju nebaķēties un doties ezerā paķeru līdzi tikai pašu nepieciešamo. Iebraucu tas miers un klusums ir fantastisks kas valda tajā, ik pa brīdim uzlec kāda zivs, pie sevis nodomāju, žēl kad neesmu paņēmis spiningu. Lēnām nekur nesteidzoties pārslīdu pāri ezeram uz vietu kur vajadzētu būt pirmajam kanālam. Lēnām iebraucu tajā, jau pie sevis domāju super kanāls ir braucams, bet nekā prieks bija īss. Priekšā bebrs pastrādājis. Tikai tad paskatos kanāla gultnē un ievēroju to ko iepriekš biju uzskatījis par akmeņiem, īstenībā ir tūkstošiem gliemju čaulas.

Neko nākas kāpt krastā un nu jau parvietoties kājām. No solītām taciņām nav ne vēsts, tiltiņš. Izskatās kad šeit neviens nav spēris savu kāju jau gadiem. Kā ūdens paliek mazliet dziļāks dodos uz dēļa un jau otrs ezers. Tik pat kluss un mierīgs, sāku meklēt kārtējo kanālu caur ko nokļūt trešajā ezerā, bet kā izrādās tas vispār nav braucams un tek tikai maza tērcīte, ņemot vērā taku trūkumu un to kad esmu viens, nolemju neriskēt un neturpināt ceļu laužoties caur džungļiem, bet jau atgriežos sākumpunktā un nolemju doties uz trešo ezeru ar auto. Cerība joprojām nav zudusi, kad pēc trešā ezera kanāls būs dziļāks un būs braucams, bet kā izrādījās nekā. Lēnām izbraucu ezeru atrodu kanāla ieieju uz otro ezeru kas gabalu līdz tiltiņam ir braucams, bet tad jau atkal pārvēršas tērcītē. arī šeit izskatās, kad neviens nav spēris kāju jau gadiem. Dodos atpakaļ ezerā meklējot izzeju no tā un kārtējā vilšanās kanāls nav braucams viens niedru lauks. Nu neko kāpjam laukā un nolemju mest mieru.  Ņemot vērā tuvojošos negaisu ceturto ezeru izlaižam, tik to apskatot no malas, kā arī neriskējam to apbraukt jo priekšā barga zīme privātīpašums iebraukt aizliegts. Tā nu noslēdzās mūsu brauciens nezināmajā.

Katrā ziņā ja vēlies baudīt dabas mieru un klusumu labāku vietu par šo neatrast. Vai es kādreiz šeit atgriezīšos, laikam jau nē. Vienīgais iemesls lai te atgrieztos būtu vēlme pameditēt, jo tas miers un klussums šeit ir neaprakstāms. Ap ezeriem ir labiekārtotas daudz atpūtas vietas, žēl tikai kad izskatās kad tās ir reti apdzīvotas un iekoptās takas jau šur tur ir aizaugušas, kas vēlreiz norāda par mūsu bāleliņu nepārdomāto rīcību naudas apguvē, ieguldot to vietās, kas pēc pāris gadiem būs nevienam nevajadzīgas un visa radītā infrastruktūra aizies nebūtībā, jo nav neviena kas par šīm vietām parūpētos. Šai vietai būtu fantastisks potenciāls ja ezeru kanāli būtu braucami un aizvestu līdz Gaujai, bet kā izrādās realitāte ir mazliet skaudrāka nekā kartēs norādītā.